Dilles ir ļoti izplatīts garšaugs, kas labi sader ar svaigiem dārzeņiem, piena produktiem un zivīm. Dilles var izmantot gan svaigā, gan saldētā veidā. RECEPTE - pusstundas laikā vari pagatavot gardu gurķu zupu ar lasi.

 

Bez dillēm latviešu virtuvi ir grūti iedomāties, jo kas gan būtu vārīti jaunie kartupeļi vai vasaras sākuma gurķu un lociņu salāti bez smaržīgām dillītēm. Taču pasaules garšaugu klāstā dilles tiek uzlūkotas divējādi - vai nu ļoti atzinīgi, vai ar atturīgu skepsi. Vienā no pagājušā gadsimta kulinārijas enciklopēdijām vācu valodā atrodams ne visai glaimojošs izteikums par garšaugu nozīmi baltiešu, tostarp arī latviešu virtuvē - tā vērtēta kā neizteiksmīga, bezgaršīga un garlaicīga - "...pie tiem nedaudzajiem garšaugiem, kurus ēd Baltijā, arī Latvijā, kur garšvielas nemīl, pieder dilles - ne īsti zāle, ne īsti dārzenis..."

 

Patiesībā smaržīgās dilles popularitāte lielā mērā atkarīga no reģiona. Šis augs cēlies Āzijā (lai gan dažkārt to apstrīd) un ir ļoti iecienīts Viduseiropā, Skandināvijā un Baltijā. Savukārt Balkānos un arī tipiskajās Vidusjūras zemēs jo bieži var sastapt rūdītus diļļu noliedzējus un pat cilvēkus, kuri tās nemaz nepazīst. Tomēr šis ir garšaugs ar ļoti daudzpusīgu pielietojumu un daudzveidīgu garšu. Diļļu garša un smarža, tāpat kā vīna garša un aromāts, ir atkarīga no augsnes, saules gaismas intensitātes un siltuma, un pat no līdzās augošo augu klātbūtnes. Arī produkti, kuriem pievieno dilles, lielākoties ietekmē diļļu garšu, nevis otrādi. Interesanti, ka pat Šveicē joprojām valda uzskats, ka pašam izaudzēt dilles dobē ir ārkārtīgi sarežģīta padarīšana - tas izdodoties ļoti reti, principā neesot vērts pat mēģināt, bet, ja kāds tomēr vēloties pieņemt lielu izaicinājumu, tad lai jau.

 

Senajā Ēģiptē dilles bija pazīstamas kā izcils kultūraugs, Grieķijā tās uzskatīja par vislabāko līdzekli pret žagošanos, savukārt romieši no tām darīja vīnu.

 

Ir zināms, ka Senajā Ēģiptē dilles bija pazīstamas kā izcils kultūraugs, Grieķijā tās uzskatīja par vislabāko līdzekli pret žagošanos, savukārt romieši no tām darīja vīnu. Viduslaikos dilles kalpoja par efektīvu līdzekli raganu aizbiedēšanai; to sēklas izmantoja dažādu burvju dzērienu gatavošanai. Tā kā dilles ir vairāk vai mazāk radniecīgas fenhelim, anīsam un ķimenēm, dažkārt tās tikušas iekļautas "maģiskajā četriniekā", kas sastāvēja no šiem garšaugiem un tika izmantots maģiskām darbībām, lielākoties naudas un laimes piesaistīšanai. Starp citu, romiešu gladiatori pirms došanās arēnā stiprinājās gan ar svaigām dillēm, gan ar diļļu novārījumu, turpretī vairumam mūsdienu itāliešu dilles nepatīk; viņi rauc degunu jau no šā vārda pieminēšanas vien. Savulaik visdažādāko vecumu meitenes un sievietes izrotāja matus ar diļļu zariņiem, lai pievilinātu vīriešus, toties tagad itālietes neparko negrib ielaist dilles pat savā virtuvē. Netālu no Diseldorfas veiktos arheoloģiskos izrakumos, kur tika pētīti romiešu leģionāru apbedījumi, atklājies, ka tolaik dilles uzskatītas par tikpat varenu un iedarbīgu augu kā timiāns un koriandrs. Sievietes dzīvojušas pārliecībā, ka dillēm papildus visām ārst¬nieciskajām īpašībām piemīt arī burvju spēks, proti, tās spēj piespiest vīrieti klusēt un laulības dzīvē ne pret ko neprotestēt. Un, ja vēl sieviete pratusi dilles pareizi kombinēt ar sinepēm, tad vara pār vīrieti bijusi nepārvarama.

 

Dillēm piemīt atsvaidzinošs, apetīti rosinošs aromāts, kurā tiešām jaušama nianse no pārējiem radnieciskajiem augiem: fenheļa, ķimenes un anīsa. Svaigi diļļu dzinumi pēdējos simts gados lielā daļā Eiropas ir saistījušies tikai ar divām lietām: gurķu salātiem un gurķu konservēšanu, tāpēc dille daudzviet joprojām tiek saukta par gurķu zāli. Taču, kopš popularitāti ir iekarojusi izsmalcinātā franču un itāļu virtuve, dilles ir ieguvušas citu, gandrīz vai aristokrātisku statusu. Diļļu sēklas gan vēl gaida savu uzvaras gājienu, kaut gan tām piemīt specifiskāka, mazliet saldenāka un maigāka garša nekā lakstiem. Virtuvē "lode dažkārt mainās tikpat strauji, cik citās jomās, tādēļ jārēķinās arī ar varbūtējām diļļu popularitātes izmaiņām.

Dilles plaši audzē arī Indijā. Indijas dilles dēvē par savu, un tās ir iecienītas galvenokārt sēklu dēļ. Šim augam sēklas ir gaišākas, garākas un tievākas nekā Eiropā pazīstamajām smaržīgajām dillēm, un tās pārsvarā izmanto kariju un citu sautējumu gatavošanā. Diļļu sēklas ir ļoti vieglas: 10 000 sēkliņu sver aptuveni divdesmit piecus gramus.

 

Dilles virtuvē

 

Svaigas dilles sevišķi labi sader ar skābpiena produktiem: skābo krējumu, jogurtu, kefīru, biezpienu, svaigo sieru.

Veselus diļļu kātus izmanto zivju buljona vārīšanai; kad buljons gatavs, kātus izņem. Tāpat rīkojas, vārot kartupeļus, tad tie iegūst patīkamu diļļu piegaršu.

Skandināvijā ar smalki sakapātām dillēm biezā kārtā ierīvē lasi, kas paredzēts marinēšanai. Tikpat plaši dilles izmanto arī citu zivju (sevišķi siļķu) marinēšanai. Tās labi papildina arī dažādu jūras velšu garšu. Kā zināms, izcila delikatese ir diļļu ūdenī vārīti vēži.

Dilles lieliski sader ar svaigiem salātiem un dārzeņiem, it sevišķi gurķiem, tomātiem un redīsiem. Dilles bagātīgi pievieno aukstajām zupām - gan uz kefīra, gan kvasa bāzes gatavotām. Grieķijā dilles papildina vīnogu lapās ievīstītas gaļas pildījumus.

Francijā dilles ir iecienīta piedeva populārajai citronu un krējuma mērcei, ko pasniedz gan pie sarkanās gaļas, gan pie zivīm.

Āzijas tautu virtuvēs dilles plaši izmanto kā piedevu rīsiem, pupiņām un lēcām, arī jēra gaļai. Indijā gan samaltus diļļu zaļumus, gan sēklas pievieno karija pulveriem un garšvielu maisījumiem, kuru nosaukumā ir vārds masala. Gan svaigi diļļu zariņi, gan kaltētas sēklas ir lielisks pamats aromātiskā garšaugu etiķa un eļļas pagatavošanai. Tos var papildināt arī ar ķiplokiem un sinepju sēklām.

Lieliski garšo arī diļļu sviests: mīkstam sviestam pievieno smalki sakapātas dilles un rūpīgi samaisa. Diļļu sviestu ziež uz maizes un pasniedz pie grilētām zivīm vai gaļas. Savukārt diļļu sēklas labi garšo uz vienkāršas sviestmaizes. Kaltētas diļļu sēklas izmanto marināžu gatavošanai, maizes cepšanai, kāpostu un gaļas sautējumiem. Ja diļļu sēklas apgrauzdē pannā bez taukvielām, tās kļūst vēl aromātiskākas un lieliski papildina zivju un vistas gaļas ēdienu, kā arī zupu un salātu garšu.

 

Dilles ķermenim

 

Diļļu sēklu tēja palīdz pret nelabu dūšu, savukārt sēklu vai svaigu lapiņu košļāšana novērš nepatīkamu elpu.

Diļļu novārījums novērš gremošanas traucējumus un smaguma sajūtu kuņģī: 2 tējkarotes kaltētu sēklu aplej ar tasi verdoša ūdens, uz ļoti lēnas uguns karsē 5 minūtes, pēc tam dzer.  Šim nolūkam var izmantot arī svaigas dilles: 2 prāvus zariņus iemērc verdošā ūdenī, ļauj 20 minūtes ievilkties un dzer maziem malciņiem.

 

 

Dilles dvēselei

 

Diļļu vīns saldākam miegam: 150 ml baltvīna uzkarsē un pārlej 1 tējkarotei kaltētu diļļu sēklu. Ļauj 10 minūtes ievilkties, tad nokāš un dzer maziem malciņiem. Starp citu, lai vieglāk iemigtu, senie grieķi vienkārši uzlika uz acīm svaigus diļļu zariņus. Diļļu ēteriskajai eļļai piemīt nomierinoša iedarbība, tāpēc to var izmantot aromlampiņās pēc stresa pilnas dienas. Taču vienlaikus tā arī rosina apetīti, tādēļ "slaidās līnijas" ievērotājiem der noskaidrot, cik ilgi var ļauties diļļu aromāta iedarbībai.

 

 

Zināšanai!

 

Tā kā dilles ātri novīst, nevajag iegādāties vai nest mājās no dārza lielu diļļu pušķi. Kaltētas dilles lielā mērā zaudē gan garšu, gan smaržu. Ja dilles ir viegli apvītušas, kātu galus nogriež un visu buntīti tur remdenā ūdenī (ja vajag, to nomaina), līdz dilles "atspirgst". Dilles izdodas pāris dienu saglabāt daudz maz svaigas, ja tās ieliek viegli piepūstā polietilēna maisiņā, kuru aizsien un ievieto ledusskapī. Saldēšanai dilles ir kā radītas. Tās var sakapāt un kopā ar nelielu ūdens daudzumu sasaldēt kā ledus kubiņus; var arī atsevišķus zariņus ietīt alumīnija folijā un ielikt saldētavā. Ēdienam pievieno neatlaidinātas dilles.

Svaigām dillēm nepatīk liels karstums, tāpēc tās nav ieteicams vārīt - vārot dilles kļūst pelēkas un neizskatīgas. Vislabākais aromāts radīsies, ja dilles pievienos ēdienam pašās gatavošanas beigās. 

Tā kā dillēm piemīt spēcīgs aromāts un garša, tās ir pagrūti kombinēt ar citām garšvielām. Dilles vislabāk sader ar sīpoliem, ķiplokiem, pētersīļiem, sinepju graudiņiem, pipariem, mārrutkiem. Kaltētas diļļu sēklas labi sader ar čili pipariem, ingveru, ķiplokiem, koriandra un sinepju sēklām, romiešu ķimenēm, kurkumu. Jo vairāk diļļu pievieno, jo mazāk sāls vajag.

 

 

 

RECEPTE - Gurķu zupa ar lasi

 

4 personām/ kopējais gatavošanas laiks 30 minūtes

 

2 garie salātu gurķi

1 sīpols

½ l dārzeņu buljona

250 g kūpināta laša

2 ēdamkarotes diļļu

2 ēdamkarotes sviesta

Svaigi malti baltie pipari

Sāls

 

Ja vēlas bagātīgāku garšu, zupai var pievienot vārītas garneles un smalki sakapātus tomātus, savukārt lasi var aizstāt ar kūpinātu foreli. Laša vietā interesanti garšo arī kūpināta skumbrija.

 

1.Nomizotu sīpolu sagriež smalkos gabaliņos, gurķus nomizo un arī sagriež gabaliņos. Lasi sagriež plānās strēmelītēs.  

2.Katlā izkausē sviestu, ieber sīpolus un pāris minūšu pasautē. Pievieno gurķu gabaliņus, pielej buljonu, pieber sāli un piparus un uz lēnas uguns vāra 15 minūtes. Pieber 1 ēdamkaroti diļļu. 

3.Zupu sablenderē, ieliek 2/3 laša strēmelīšu un vēlreiz uzvāra. Iemaisa krējumu, lej šķīvjos un izrotā ar atlikušajām dillēm un lasi.

 

Avots:  www.mammamuntetiem.lv , Iveta Galēja „Garšaugi”, Zvaigzne ABC